GMR Latvijas Geimeru komūna - Blogs

Little Nightmares III - klusās bailes un mazie murdziņi atgriežas

Sun, 22 Mar 2026 14:38:00 +0000

Vai iespējams iekāpt jau trešo reizi vienā un tajā pašā ūdenī? Šis jautājums nomoka daudzus Little Nightmares sērijas fanus. Trešā daļa cenšas atbildēt uz to, saglabājot sērijas būtību - klusas šausmas, grotesku vidi un simbolisku stāstījumu bez vārdiem.

Pēc tam, kad oriģināla zviedru izstrādātāji Tarsier Studios nonāca Embracer Group īpašumā, spēles izdošanas tiesības joprojām palika pie Bandai Namco, taču izstrāde tika uzticēta Supermassive Games - studijai, kas pazīstama ar Until Dawn, The Quarry un The Dark Pictures Anthology. Jautājums ir viens - vai jaunajai komandai ir izdevies notvert to unikālo baiļu sajūtu, kas padarīja sēriju par kulta fenomenu?

Apskats veidots, pateicoties mūsu draugiem no Gameroom. Spēle apskatīta uz standarta PS5 konsoles.

Mazie varoņi lielā pasaulē

Little Nightmares III saglabā sērijas kodolu - mazie, klusējošie varoņi ceļo caur murgainām ainām, slēpjoties no milzīgiem un biedējošiem tēliem.

Tā ir unikāla šausmu spēle platformeru žanrā ar klusējošiem maziem varoņiem, kas pārdzīvo šausmas, bēgot no biedējošiem milzu bosiem un ceļojot murgainā sapnī caur aizspoguliju uz iedomātām pasaulēm, iepazīstot tumšo un grotesko vidi.

Little Nightmares III var spēlēt viens pats kopā ar mākslīgā intelekta kontrolētu biedru vai ar citu spēlētāju tiešsaistes kooperatīvajā (online coop) režīmā. Diemžēl joprojām nav pieejams lokālais (couch coop) režīms - dīvains lēmums, jo šāds režīms būtu bijis ideāli piemērots, lai izbaudītu to kopā ar draugu uz viena dīvāna.

Galvenie tēli un sižets

Spēlē sastopam divus jaunos varoņus – Low, zēnu ar kraukļa masku, un Alone, meiteni zaļā kombinezonā ar lidotāja cepuri. Katram ir savas unikālas spējas:

Low izmanto loku un bultas,
Alone - uzgriežņu atslēgu, ar ko risina vides mīklas.

Abi kopā dodas cauri Nekropolei – drūmai pilsētai tuksneša vidū, kur mīt biedējošs tēls Mazulis (The Baby), kas ar savu skatienu spēj pārakmeņot. Stāsts kā ierasts tiek stāstīts bez vārdiem – caur vidi, skaņu un emocijām. Tas nav klasisks naratīvs ar sākumu un beigām, bet vairāk vizuāla pasaka par vientulību, bailēm un cerību. Mazulis ierodas murgos, kas abus varoņus iemet baisā piedzīvojumā tuksnesī. Stāsts ir piemērots tiem, kam patīk iedziļināties detaļās un smalkās vides attēlojumā.

Little Nightmares III, kā jau sērijai raksturīgi, tiek izklāstīts caur vidi un darbības prizmu. Vide ir nomācoša, un bieži tumšās krāsas caurvij pelēkā, bet tā nav stindzinoši šausmīga. Abi varoņi itin bieži virzās caur neskaitāmiem labirintiem, rāpjas pa caurulēm un tuneļiem, kā jau vienmēr izmanto savus lukturīšus. No jaunumiem vienā spēle vietā pavīd laika attīšanas mehānika, bet pavisam īsu brīdi.

Galvenā spēles tēma ir vientulība un izmisums. Taču Little Nightmares III nepiedāvā nekādus revolucionārus pavērsienus salīdzinājumā ar iepriekšējām daļām, neskatoties uz oriģināliem un viegli uztveramiem varoņiem. Es pat teiktu, ka Little Nightmares II salīdzinot ar šo sērijas daļu bija aizraujošāka un atmiņā paliekošāka. Atceros tos laikus, kad bija jābēg no viena bosa — bargās skolotājas. Šajā daļā ir mēģināts panākts līdzīgas bailes ar dusmīgo bibliotēkas uzraudzi, līdzības ir acīmredzamas ar iepriekšējo daļu, bet divreiz vienā upē neiekāpsi.

Atmosfēra un skaņa

Supermassive Games lieliski notvēruši Little Nightmares būtību – skaņa un atmosfēra ir šīs spēles galvenais trumpis. Vides trokšņi – čīkstošas grīdas, čerkstoši mehānismi un soļu atbalss – rada spriedzi un nemieru. Pat ja spēle nav tipiska šausmu pieredze, tā spēj uzturēt trilleri ar pastāvīgu saspringuma sajūtu. Mākslinieciski spēlē ir ieguldīts daudz pūļu, vide un amfotēriskums neatstāj vienaldzīgu. Tā nav klasiskā šausmu spēle, to var droši spēlēt pat, ja ir bailes no šausmu spēlēm. Spēles nosaukums pasaka priekšā, ka baidīties vajadzēs pavisam nedaudz un pa īstam šausmu momenti ir maz.

Grafiski spēle ir glīta un stilizēta, taču neizceļas ar jaunākās paaudzes vizuālo spožumu. Piemēram, līdzīgs skandināvu folkloras platformeris ar šausmu elementiem Bramble: The Mountain King piedāvā lielāku detalizāciju un reālismu. Tomēr Little Nightmares III uzsvars ir uz māksliniecisko dizainu, kas saglabā sērijas rokrakstu – grotesku, attēlojot to skaisti un atmosfēriski.

Spēles mehānika un kopā spēlēšana

Es Little Nightmares III izgāju divas reizes ar katru tēlu, mākslīgajam intelektam kontrolējot otru varoni. Es izvēlējos sākt ar Alone, un šī pieredze šķita plūstošāka. Savukārt Low loka vadība brīžiem šķiet neveikla un prasa piešaušanos. Platforminga elementi ne vienmēr ir perfekti – gadās iestrēgt, skriešana nav plūdena un var nokrist, mēģinot lecot pieķerties pie virsmas. Bēgšanas sekvences prasa precizitāti un jāmāk laicīgi apstāties un noslēpties.

Mīklas lielākoties balstītas uz sadarbību, un tās nevar atrisināt vienatnē bez biedra palīdzības. Tiešsaistes režīms (online coop) darbojas stabili, taču tajā nav publiskā lobija – spēlētājam jāzina draugs ar ko tas vēlas spēlēt. Pozitīvi ir tas, ka draugs, kurš pats nav iegādājies spēli, var izmantot Friend Pass versiju, lai pievienotos spēles īpašniekam, kam tā pieder. Tomēr šādā režīmā netiek piešķirtas trofejas. Turklāt konsoļu lietotājiem, lai spēlētu tiešsaistē, nepieciešams PlayStation Plus vai Xbox Online abonements attiecīgajā platformā.

Inovāciju trūkums un drošs turpinājums

Lai arī Little Nightmares III saglabā sērijas šarmu, jūtams inovāciju trūkums. Spēle atkārto to pašu formulu – lavīšanos, bēgšanu no bosiem, vides mīklas un ierasto platformingu. Ja esi spēlējis iepriekšējās daļas, šī šķitīs ļoti pazīstama.

Jaunā laika attīšanas mehānika parādās uz īsu brīdi un tiek izmantota minimāli. Tāpat spēle nepalīdz, ja iestrēdz pie kādas mīklas – nav nekādu norāžu vai sniegta jelkāda palīdzība. Tomēr kopumā uzdevumi ir intuitīvi, un pieredzējušiem spēlētājiem tie nebūs sarežģīti.

Spēle nav gara – pilnai iziešanai nepieciešamas ap 4–6 stundām, bet platīna trofejai nāksies iziet ar abiem tēliem un savākt visus kolekcionējamos priekšmetus, kā arī pēdējā nodaļa jāiziet tiešsaistē.

Ieskaties pagātnē

Ja vēlies uzzināt nedaudz vairāk un sīkāk par Little Nightmares sēriju un ko spēle piedāvā no gameplay puses, tad vari noskatīties Little Nightmares II video apskatu par spēli no nu jau tālā 2021. gada, kad GMR portāls bija tikai pāris mēnešus jauns. Little Nightmares II – mazais šausmu platformeris, kurš ļauj piedzīvot vēl vienu mīklainu, spriedzes un diskomforta pilnu, bet fantastisku piedzīvojumu.

Kopsavilkums un gala vērtējums

Little Nightmares III ir atmosfēriska un vizuāli pievilcīga sērijas turpinājuma interpretācija. Tas ir veidots kā drošs turpinājums. Supermassive Games ir izdevies noturēt sērijas atmosfēru un tematisko kodolu, taču trūkst jaunu ideju un radoša riska.

Mazulis kā viens centrāliem antagonistiem ir spilgts tēls, bet spēle kopumā vairāk atgādina jau zināmu sapni, nevis jaunu murgu. Tas nebūt nav slikti, ja Little Nightmares fani vēlas drošu un pārbaudītu turpinājumu.

Kopumā Little Nightmares III ir kvalitatīvs turpinājums, kas noteikti iepriecinās esošos fanus, taču pārsteiguma efekta šoreiz nav. Iesaku Little Nightmares III iegādāties ar atlaidi. Tā patiks spēlētājiem, kas vēlas vēlreiz ielūkoties šīs sērijas tumšajos sapņos.

Ja pēc apskata izlasīšanas vēlies iegādāties spēli, tad vari to iegūt par labu cenu un ātru piegādi no mūsu draugiem www.gameroom.lv

👍Sudrabs

Ir OK! Pagaidi atlaidi vai pērc secondhand.

Oblivion Remastered - parāda, kādam būtu jābūt remāsteram

Sun, 01 Mar 2026 15:37:00 +0000

2006. gadā izdotā The Elder Scrolls IV: Oblivion bija viens no tiem spēļu industrijas pavērsiena punktiem, kas uz ilgu laiku noteica RPG žanra standartus. Atvērtā pasaule, dziļais sižets un spēlētāja brīvība padarīja to par neaizmirstamu piedzīvojumu tūkstošiem spēlētāju visā pasaulē. Tomēr laiks iet un tehnoloģijas attīstās – vizuālie efekti, spēlēšanas process un saskarne, kas savulaik šķita iespaidīgi, mūsdienās var likties novecojuši.

Kopš pirmajiem “nopludinājumiem” 2023. gadā no Bethesda iekšējiem dokumentiem ar nepacietību gaidīju Oblivion Remastered versiju, jo oriģinālu biju spēlējis maz, salīdzinot ar Morrowind un Skyrim. Tāpēc šī remāsterētā versija bija lieliska iespēja vēlreiz iegrimt stāstā par Obliviona krīzi – šoreiz uzlabotā kvalitātē.

Spēles sižets – Impērijas liktenis Tavās rokās

The Elder Scrolls IV: Oblivion sižets norisinās milzīgajā Tamrielas pasaulē, precīzāk – Sirodilas reģionā, kur tumši, pārdabiski spēki sāk apdraudēt pasauli. Spēles sākumā spēlētājs ir vienkāršs ieslodzītais, taču viss mainās, kad imperators Uriels Septims VII, bēgot pa pazemes ejām, uztic spēlētājam svarīgu uzdevumu – atrast viņa slepenībā dzīvojošo pēcnācēju.

Pēc imperatora slepkavības pasaule iegrimst haosā. Visā Sirodilā sāk atvērties Obliviona vārti – portāli uz dēmonisko Daedru pasauli. No tiem iznāk briesmoņi, kas iznīcina pilsētas un apdraud visu dzīvību. Spēlētājam jādodas episkā ceļojumā, jācīnās ar Daedru valdnieku Mehrunes Dagonu un jāpalīdz Martinam Septimam – imperatora pēdējam dēlam – piepildīt savu likteni.

Īpaši man patika sižeta aspekts, ka varonis, kuru mēs vadām, nav stāsta centrālais personāžs, bet gan atbalsta persona – otrā plāna varonis, kurš palīdz Martinam Septimam. Šāds risinājums piešķir sižetam lielāku dziļumu un interesantāku pieeju. Es labprāt redzētu to arī citās spēlēs.

Atmosfēra

Oblivion atmosfēra ir maģiska un noslēpumaina – uz katra soļa iespējams atklāt ko jaunu. Tā krasi atšķiras no citām The Elder Scrolls daļām: Oblivion līdzinās pasakai ar krāšņām krāsām un pilsētu vizuāli bagātīgu dizainu. Nevar nepieminēt arī Džeremija Soula mūziku, kas palīdz pilnībā iejusties spēlē – neatkarīgi no tā, vai atrodies kaujas laukā, kapenēs vai pastaigājies pa pilsētu.

Spēles mehānika

Remāsterētajā versijā ir uzlabotas vairākas spēles sistēmas. Piemēram, cīņas sistēma, kas oriģinālajā versijā bija viens no vājākajiem aspektiem, tagad šķiet daudz pārdomātāka. Var just atšķirības starp ieroču kategorijām – triecienu ātrumā, smagumā un efektivitātē. Tagad jūtams, ka Tavs varonis rokās tur smagu divrocīgu zobenu, nevis plastmasas nūju.

Lielas izmaiņas skāra arī “levelling-up” jeb līmeņa paaugstināšanas sistēmu. Oriģinālā tā bija sarežģīta un nebija brīvas izvēles – lai iegūtu jaunu līmeni, galvenās prasmes bija jāpaaugstina 10 reizes un pēc tam jāguļ brīvā gultā. Turklāt dažu prasmju, piemēram, mūķēšanas, loka šaušanas vai akrobātikas, attīstīšana bija lēna un apgrūtinoša.

Avots - Bethesda / Elder Scrolls IV (ekrānuzņēmums no Josh Brown, pcgamesn)

Remastered izmantota sistēmas kombinācija no Oblivion un Skyrim. Tagad līmenis aug kopā ar izmantotajām prasmēm, kas ir ērtāk un intuitīvāk. Uzlabota arī pretinieku pielāgošanās sistēma – nav jāsatraucas, ja vairāk esi attīstījis ne-cīņas prasmes, jo spēle joprojām ir pabeidzama.

Tomēr grūtības pakāpes līdzsvars rada problēmas. Spēlējot uz augstākajām pakāpēm, piemēram, “Master”, spēle kļūst sarežģītāka – spēlētājs nodara tikai sestdaļu no standarta bojājuma, kamēr pretinieki ir gan spēcīgāki, gan izturīgāki. Spēles balanss šajā ziņā varētu būt labāks.

Pārējā spēles mehānika būtiski nav mainīta.

Karte un papildmisijas

Salīdzinot ar mūsdienu atvērtās pasaules spēlēm, Sirodilas karte šķiet maza, taču tajā ir ļoti daudz, ko darīt. Ir kapenes ar vērtīgiem dārgumiem, Obliviona vārti, bandītu apmetnes, pilsētas ar daudziem uzdevumiem – spēle ir patiesi saturīga.

Neņemot vērā galveno sižetu, ir piecas lielas papildsižeta līnijas:

Fighters Guild (Cīnītāju ģilde) – slēdz līgumus par bandītu vai briesmoņu likvidēšanu, līdz mirklim, kad iepinas sižets par konkurences iznīcināšanu.
Arena (Arēna) – cīnies kā gladiators un kļūsti par arēnas čempionu.
Thieves Guild (Zagļu ģilde) – sadarbojies ar leģendāro “Pelēko lapsu” un palīdzi nabagiem, vienlaikus izpelnoties slavu zagļu aprindās.
Mage Guild (Burvju ģilde) – izpēti nekromantijas uzplaukumu un noskaidro tā izcelsmi kopā ar Burvju universitāti.
Dark Brotherhood (Tumšā brālība) – slepkavības misijas ar īpašiem noteikumiem, kas pārvēršas nodevēja medībās.

Papildus šīm līnijām spēle ir bagāta ar mazāka apjoma misijām no pilsētu iedzīvotājiem, tirgotājiem vai caur baumām. Piemēram, Anvilas misija “Spoku māja”, kur spēlētājs var iegādāties māju un atklāt tās noslēpumus, vai Skingradas pilsētas iedzīvotāja paranojas stāsts par novērošanu, kur viens iedzīvotājs Bosmers vārdā Glartirs uzskata, ka pret viņu vērsta sazvērestība. Tu vari viņam palīdzēt noskaidrot, vai tā tiešām ir.

Es izpildīju katru iespējamo papildmisiju, jo tās bija patiešām interesantas. Ceru, ka tagad un nākotnē RPG žanra spēles ņems piemēru no šī remāstera, kā būtu jāveido saturīgas un jēgpilnas papildmisijas, nevis vienkārši jāiznīcina 100 vienveidīgi pretinieki vai jānogādā priekšmets no punkta A uz punktu B.

Glitch, kļūdas un bagi

Oblivion jau vēsturiski bijusi slavena ar saviem glitch un bagiem, kas kļuvuši par daļu no tās identitātes. Tā kā šī ir remāsterētā versija, nevis pilnīgs pārstrādājums, lielākā daļa mehānisko problēmu ir palikušas. Spēlējot uz PlayStation 5, piedzīvoju dažas kļūdas un glitch, kas ietekmēja noteiktas papildmisijas. Par laimi, saglabātie faili palīdzēja izvairīties no vairāku stundu progresa zaudēšanas. Bija arī kadru kritumi, īpaši jājot ar zirgu, tāpēc beigās zirgu vairs nelietoju.

Kopsavilkums un gala vērtējums

Oblivion Remastered parāda, kādam būtu jābūt remāsteram – redzami vizuāli uzlabojumi, būtiski mehānikas uzlabojumi un jauni efekti, ne tikai kadru palielināšana vai nedaudz uzlabots izskats. Spēle pēc pēdējiem atjauninājumiem darbojas stabilāk un komfortabli spēlējas – grūti noticēt, ka tā ir tā pati Oblivion, ko biju spēlējis agrāk.

Ļoti patīkami bija atgriezties Sirodilā jaunā izskatā un izbaudīt visu, ko šī pasaule piedāvā. Es iesaku šo spēli ikvienam, kurš agrāk spēlējis Oblivion un vēl šaubās, vai ir vērts iegādāties remāsterēto versiju, kā arī visiem atvērtās pasaules spēļu cienītājiem, kuri vēlas pazust spēlē stundām ilgi.

🏆 Zelts

Laba spēle! Ir vērts nopirkt un izspēlēt.

Death Stranding 2: On the Beach - noslīpēts, pieejamāks un papildināts

Mon, 09 Feb 2026 15:42:00 +0000

Mūsdienās pārsteigt ir grūti, kad jebkas tiek atļauts un iedrošināts, izņemot objektīvo un bioloģisko realitāti. Reiz nenormālais tagad ir standarts. Tikmēr lielbudžeta videospēļu pasaulē valda stagnācija, jo reti kurš izstrādātājs ir gatavs riskēt. Pieņem stulbus lēmumus un sanikno sērijas fanus (The Last of Us Part II) vai pēc formulām uztaisi aizmirstamu spēli (Days Gone) – uzvarēt AAA lauciņā ar ko jaunu tagad šķiet nereāli. Tomēr 2019. gada Death Stranding bija rets izņēmums.

Pārliecinoša postapokalipses kurjera simulācija ar apburošu pasauli un koncepciju bija ne visu cilvēku gaumē, bet nenoliedzami piedāvāja unikālu pieredzi, kas palikusi atmiņā. Piemēram, no stāsta neko daudz neatceros, bet kā ar augsti piekrautu mugursomu un raudošu bēbi rāpos pa klintīm, kamēr sevišķi korozīvs lietus strauji bojāja kravu un izvairījos no briesmoņu ķetnām, gan.

Nu ir iznācis turpinājums Death Stranding 2: On the Beach (turpmāk – DS2) formā. Vai vēl aizvien ir interesanti smagi strādāt videospēles ietvaros?

Darbs ārzemēs ar draugiem

Pēc Amerikas izglābšanas, pieslēdzot to kopējam tīklam un novēršot civilizācijas iznīcību, galvenais varonis Sems paslēpjas kaut kur Meksikā pelnītai atpūtai. Tā kā gandrīz visu bunkuros var nodrošināt ar 3D druku, apdāvinātie kurjeri, kuriem ir saikne ar mirušo valstību, ASV vairs nav īpaši pieprasīti, turklāt vīrietim pienākumu netrūkst vientuļā tēva lomā. Tomēr pēc tam, kad viņu uzmeklē kādu laiciņu neredzēts tuvs cilvēks, Sems piekrīt atkal uzvilkt ekipējumu, lai sākotnēji tīklam pievienotu Meksiku, bet vēlāk – Austrāliju.

Čārlijs, viens no jaunajiem varoņiem

Izrāpies no dziļākajiem sūdiem, galvenais varonis vēl aizvien ir tas pats mazrunīgais skarbais čalis, ko “Tiktoka” paaudze sauktu par “sigmu”. Sižeta gaitā caur smagiem pārbaudījumiem atklājam jaunas Sema personības iezīmes, kas palīdz labāk iejusties viņa ādā. Piedzīvojumā vīrieti pavada vesela īpatņu komanda, kas sastāv no zināmiem un iepriekš neredzētiem tēliem. No jaunajiem īpaši jāizceļ stopkadru animācijā pasniegtā lelle Dolmens (Dollman), kas pavada Semu lielāko daļu laika. Par laimi, arī tā daudz nerunā.

Kā Kojima Productions spēlei ierasts, piedzīvojot DS2, esam vienmēr gatavi tikt pārsteigti ar visādām muļķībām un pilnīgi nopietniem negaidītiem pavērsieniem (nereti īsā laika periodā). Kas mani šoreiz izbrīnīja, bija tas, cik rāms ir stāsts lielāko daļu spēles laika. Pārspīlētas asa sižeta ainas un frīkaini tēli ir standarts jebkurā Hideo Kodžimas (Hideo Kojima) darbā ar gana daudz jokainām epizodēm pa vidu, taču DS2 sižeta pēdējās nodaļas atstāj paliekošu iespaidu.

Atmiņā iespiedās ne tik daudz “šokējošās atklāsmes”, kas ir visai paredzamas, ja uzmanīgi seko līdzi notiekošajam, bet gan kopējais vājprāts. Uz beigām autobuss no Tvaika ielas 2 strauji uzņem apgriezienus un piedāvā ainas, kam ir grūti noticēt. Pačukstēšu, ka man radās senas asociācijas ar Metal Gear Solid 2. To dēļ vien ir vērts vairākus desmitus stundu skarbos apstākļos piegādāt paciņas. Apsolu.

Ceļā uz Austrālijas saslēgšanu tīklā atkal stājas ļaundari

Runājot par kopējo noskaņu un koncepciju, kas bija pirmās daļas stiprā puse, DS2 neizdodas radīt to pašu iespaidu. Saprotami, jo vienreiz iepazīstot apburošo Death Stranding pasauli, otrreiz tāda izbrīna nav. Turpinājums ir evolūcija – Kodžima neriskēja sabojāt veiksmīgo formulu. Tomēr DS2 šķiet draudzīgāka par priekšteci.

Pazīstamie zābaki un mugursoma

Ja nepatika Death Stranding spēles process, turpinājums diez vai mainīs viedokli par virtuālo paku piegādi, lai gan pirmās stundas ir padarītas krietni pieejamākas. Kartē, plānojot maršrutu savam Meksikas debijas pārgājienam uz tuvāko bunkuru, redzam, ka pa ceļam jāšķērso upe pa sabrukušu tiltu, kam blakus ir kravas zagļu bāze. Drošākais variants ir ar palielu līkumu apiet apsargāto teritoriju gar kalniem un upes krastu, bet tikpat labi varam zagties, aiz muguras klusi neitralizējot ienaidniekus, vai arī skaļi atklāt uguni.

Metal Gear Solid 5 ietekme nekur nav pazudusi, un pēdējā pieeja ir padarīta krietni lietojamāka. Vairums ieroču tagad nāk variantā MP, proti, ar neletālu munīciju, kas darbojas gan pret cilvēkiem, gan BT, gan pievienotajiem robotiem, krietni vienkāršojot apšaudes un neriskējot kādu nogalināt, kas izraisītu kodolsprādzienu. Savukārt rēgi, kas parādās smaga lietus laikā un grib visu dzīvo ievilkt aizsaulē, vairs nav tik liela skabarga pakaļā, jo ir reti sastopami.

BT nav vairs tik bieža parādība

Palīdz arī inovatīvais tiešsaistes elements, kas nekur nav pazudis. Pieslēdzot kārtējo bunkuru tīklam, teritorija tā apkārtnē saņem dažādas citu spēlētāju pasaulēs radītas lietas, piemēram, ģeneratorus, tiltus, trepes un ceļus. Ir gan mazāk vientuļi strādāt abās skarbajās zemēs, gan krietni ietaupās laiks, ļaujot vieglāk šķērsot apvidu un ātrāk būvēt infrastruktūru no dalītiem resursiem. Lielceļu un tagad pievienoto gaisa tramvaja līniju būvniecība atkal aizrauj un drīz vien atmaksājas.

Jā, var skriet cauri stāstam un pabeigt DS2 aptuveni 35 stundās, bet tikpat labi ir iespējams nodoties blakusaktivitātēm un spēli pabeigt divas vai pat trīs reizes ilgākā laikā. Turpinot piegādāt papildu sūtījumus, ceļam draudzības līmeni ar bunkuriem, kuri tad dalās ar resursiem un jaunām mantiņām, kas atkal sniedz papildu risinājumus problēmām. Piemēram, vienā no bāzēm, sasniedzot 5 zvaigznes, tiku pie klusinātās un atvieglotās snaiperšautenes, kas pavēra alternatīvu pieeju pretinieku neitralizēšanai, kamēr citur dabūju papildinājumu mugursomai, kas ar saules enerģiju lādē Sema eksoskeletu.

Darbiņš jāmīl, bet jābūt mērķiem

Lai gan ir milzīgs gandarījums uztaisīt eksprespiegādi pa sevis radīto lielceļu infrastruktūru, automātiski braucot ar līdz galam uzķīlētu furgonu, kas pats šauj ienaidniekiem un pats paceļ pazaudēto kravu, ir jāiegulda daudz laika un darba, lai tur nonāktu. Un kādā brīdī apnīk bez apstājas “rukāt”. Daži lielceļu posmi un reitingu līmeņi prasa neadekvāti daudz resursu, piemēram, keramikas, kas pasaulē, šķiet, ir sastopama retāk par citiem materiāliem.

Uznāk lepnums, redzot sava darba augļus – atjaunotu infrastruktūru

DS2 piedāvā milzīgu rīcības brīvību, taču ne tādā līmenī kā, piemēram, The Legend of Zelda: Breath of the Wild. Proti, vari aizbraukt līdz Austrālijas otram galam, bet neko jēdzīgu tur nepadarīsi, jo vairums bunkuru top pieejami tikai sižeta gaitā, tāpat kā būtiskākie spēles procesa papildinājumi, piemēram, ātrā ceļošana. Savā ziņā tas ir labi, jo pastāvīgi esi spiests progresēt stāstā, lai pārāk neaizrautos ar kurjera darbu, kas agri vai vēlu apniktu.

Pacietību pārbauda arī sarežģītā vadība. DS2 ir tik daudz sistēmu un iespēju, ka vairākiem pults taustiņiem ir trīs funkcijas – nospiest, paturēt un nospiest kopā ar kādu no L vai R. Turklāt darbības ir konteksta jutīgas, tātad jābūt pagrieztam precīzi pret piegādes terminālu, kad turi “kvadrātu”, citādi liksies uz zemes atpūsties. Pat pēc vairākiem desmitiem stundu kontrole vēl arvien liek pirkstiem pīties. Transportlīdzekļu vadība arī kaitina – “viena pedāļa” braukšana, bet darba bremzes neatbilstoši vājas.

Pēdējā lieta, kas krīt uz nerviem citādi lieliskajā spēlē, ir navigācija. Optimālais risinājums ir kartē uzzīmēt maršrutu, liekot atzīmes, sasniedzot tās, tad tēmējot uz nākamo. To nesaku pārnestā nozīmē, jo visu laiku nākas vai nu iedarbināt t. s. Odradek, skenējot apkārtni un sekojot atzīmēm ekrānā, vai arī pauzēt un vērt vaļā karti. Daudz ērtāks risinājums būtu gadu desmitiem tik ierastā minikarte ekrāna stūrī.

Īstenība vai ilūzija?

Pirmā Death Stranding ar savu Islandes dabas iedvesmoto pasauli piedāvāja ļoti iespaidīgu vizuālo pusi pat uz bāzes PS4. Arī DS2 šajā aspektā neliek vilties, vides atveides un varoņu modeļu ziņā tuvojoties fotoreālismam. Piemēram, detalizācija klintīs atgādina kadrus no Unreal Engine 5 paraugdemonstrācijām, taču iztiekot bez dārgām 3D vizualizācijas metodēm. Rezultātā saņemam ļoti stabilus 60 kadrus sekundē pat uz bāzes PS5.

Turklāt DS2 daba sniedz krietni lielāku daudzveidību par pirmajā daļā redzēto, jo Austrālija tajā ir milzīga – maigi tuksneši, karsti tuksneši, applūdušu upju, kas ir arī jauns spēles procesa šķērslis, izskalotas teritorijas, meži, sniegoti kalni utt. Tikmēr DS2 ievadā izrādītā Meksika ir interesanta, bet krietni mazāka izmērā un biodiversitātē. Vienīgais, kam grafikā varētu piesieties: spēles iekšējā izšķirtspēja ir daudz zemāka par 4K, līdz ar to var manīt upscaling artefaktus kustībā un uz atspīdumiem, kas mēdz izskatīties visai graudaini.

Arī audio ir augstā līmenī, kā jau sagaidāms no AAA projekta, – gan skaņu efekti, gan slavenu aktieru dublējums, gan mūzika, par ko vēlreiz ir atsevišķs stāsts. Hideo Kodžima acīmredzami ir savas mīļākās grupas, kuru dziesmas viņam patīk uzlikt zināmos stāsta brīžos komplektā ar kameras pavilkšanu atpakaļ, piemēram, izrādot kalnu masīvu vai klajumu, kad Sems beidzot, pēc smaga ceļa, tuvojas galamērķim. Patīkami.

Kopsavilkums un gala vērtējums

Death Stranding 2: On the Beach ir tiešs turpinājums visās nozīmēs. Oriģināla savdabīgais spēles process nav ievērojami mainīts, tikai noslīpēts, lai būtu pieejamāks, un papildināts. Saglabājas gan šādas tādas nepilnības ar vadību un navigāciju. Audiovizuālais sniegums atkal ir iespaidīgs. Kaut gan Death Strandingpasaule otrreiz vairs neatstāj tādu iespaidu, jo ir jau pazīstama, sižets uz beigām pamatīgi pārsteidz. Ja patika pirmā daļa, var droši ieteikt spēlēt turpinājumu, bet vispirms rekomendētu iziet oriģinālu.

Ja pēc apskata izlasīšanas vēlies iegādāties spēli, tad vari to iegūt par labu cenu un ātru piegādi no mūsu draugiem www.gameroom.lv

🏆 Zelts

Laba spēle! Ir vērts nopirkt un izspēlēt.